Tu sev apsoli: “Šoreiz būs citādi.”
Tu vairs neatgriezīsies attiecībās, kurās tevi nenovērtē. Neatliksi visu uz pēdējo brīdi. Nepiekritīsi tam, ko patiesībā negribi. Neļausi vienam komentāram sabojāt visu dienu.
Un tomēr pēc laika atkal nonāc tajā pašā vietā.
Mainās cilvēki, darbi un apstākļi, bet sajūta paliek pazīstama: “Kāpēc es atkal to izdarīju?”
Atbilde bieži nav tā, ka cilvēks būtu slinks, vājš vai nespētu mācīties. Mēs atkārtojam vecās kļūdas tāpēc, ka tās balstās dziļākos ieradumos, bailēs un priekšstatos par sevi.
Mēs izvēlamies nevis labāko, bet pazīstamāko
Cilvēks ne vienmēr virzās uz to, kas viņam ir veselīgs. Bieži viņš izvēlas to, kas šķiet pazīstams.
Ja mīlestība agrāk saistījusies ar kritiku, neparedzamību vai emocionālu attālumu, mierīgas attiecības var pat šķist garlaicīgas. Savukārt cilvēks, kurš rada spriedzi un liek cīnīties par uzmanību, var šķist neizskaidrojami pievilcīgs.
Tas nenozīmē, ka mēs vēlamies ciest. Pazīstamais vienkārši rada maldīgu drošības sajūtu.
Tāpēc cilvēks var nomainīt partneri, bet izveidot ļoti līdzīgas attiecības. Nomainīt darbu, bet atkal nonākt vidē, kurā izdeg. Apsolīt sev stingrākas robežas, bet atkal piekrist visam, lai tikai citus nepieviltu.
Zināt vēl nenozīmē spēt mainīties
Daudzi ļoti labi apzinās savus modeļus.
“Es zinu, ka man ir grūti pateikt nē.”
“Es zinu, ka mani piesaista nepieejami cilvēki.”
“Es zinu, ka pārstrādājos.”
Tomēr izpratne automātiski nepārvēršas rīcībā.
Stresa, vientulības vai baiļu brīdī cilvēku bieži nevada loģika. Viņš atgriežas pie reakcijas, kuru atkārtojis jau simtiem reižu.
Tāpēc ar solījumu “es tā vairs nedarīšu” parasti nepietiek. Vispirms jāsaprot, kas šo rīcību izraisa.
Vai tu piekrīti, jo baidies no konflikta? Atgriezies pie nepareizā cilvēka, jo nepanes vientulību? Atliec darbu, jo baidies kļūdīties? Pārstrādājies, jo tikai sasniegumi liek justies vērtīgam?
Redzamā kļūda bieži ir tikai daudz dziļāka stāsta beigas.
Vecie ieradumi reiz varēja tevi pasargāt
Daļa neveselīgo ieradumu kādreiz varēja būt izdzīvošanas veids.
Cilvēks, kurš visiem izdabā, iespējams, agrāk iemācījās, ka miers atkarīgs no spējas pielāgoties. Cilvēks, kurš izvairās no konfliktiem, varbūt pieredzējis, ka atklātība tiek sodīta. Tas, kurš cenšas visu izdarīt perfekti, iespējams, tic, ka kļūdas padara viņu mazāk mīlamu.
Šie ieradumi nav radušies bez iemesla. Tie kaut ko deva — drošības sajūtu, pieņemšanu vai iespēju izvairīties no sāpēm.
Taču tas, kas reiz palīdzēja, pieaugušā dzīvē var sākt traucēt.
Sāpes pašas par sevi neko nemāca
Mēdz teikt, ka cilvēks mācās no kļūdām. Taču ne vienmēr.
Sāpes kļūst par mācību tikai tad, ja mēs tās apzināti izpētām. Pretējā gadījumā pēc nodevības varam kļūt nevis gudrāki, bet aizdomīgāki. Pēc neveiksmes — nevis drosmīgāki, bet bailīgāki. Pēc izdegšanas — tikai uz brīdi atpūsties un pēc tam atkal turpināt tāpat.
Lai tiešām kaut ko mainītu, sev jāuzdod neērti jautājumi:
Ko es ignorēju?
Kurā brīdī sajutu, ka kaut kas nav kārtībā?
Kāpēc tomēr turpināju?
Ko es no šīs situācijas cerēju saņemt?
Ko darīšu citādi, kad nākamreiz parādīsies pirmie signāli?
Kā pārraut veco apli?
Vispirms pārstāj sevi pazemot. Kauns reti palīdz mainīties. Tas liek problēmu slēpt, nevis saprast.
Tā vietā pajautā: “Kas mani atkal noveda līdz šai izvēlei?”
Pēc tam iemācies pamanīt sākumu, nevis tikai sekas. Atkārtotām kļūdām gandrīz vienmēr ir agrīni brīdinājumi — saspringums ķermenī, nelāga priekšnojauta, vēlme sevi attaisnot vai cerība, ka šoreiz viss kaut kā maģiski būs citādi.
Jo agrāk sevi pamani, jo vieglāk apstāties.
Un neprasi no sevis perfektu pārvērtību. Iespējams, tu vēlreiz paslīdēsi. Taču progress var izskatīties arī šādi: agrāk problēmu pamanīji pēc gada, tagad pēc mēneša. Agrāk klusēji, tagad pateici vienu godīgu teikumu. Agrāk atgriezies uzreiz, tagad nogaidīji un pārdomāji.
Arī tā ir mācīšanās.
Pārmaiņas sākas ar vienu citu izvēli
Dzīve parasti nemainās pēc viena grandioza solījuma.
Tā mainās brīdī, kad pazīstamā situācijā izdari vienu mazliet citādu izvēli.
Tu neuzraksti to ziņu.
Tu pasaki “nē”.
Tu aizver datoru laikā.
Tu atzīsti, ka esi aizvainots.
Tu neaizbildini cilvēku, kurš atkal pārkāpis tavas robežas.
Tu apstājies agrāk.
Varbūt tu neesi cilvēks, kurš “nekad neko nemācās”. Varbūt tu vienkārši vēl mācies pamanīt veco modeli, pirms tas pārņem vadību.
Svarīgākais nav nekad vairs nekļūdīties.
Svarīgākais ir arvien agrāk spēt sev pateikt:
“Es jau pazīstu šo ceļu. Šoreiz mēģināšu iet citur.”
