Kādā jaukā vasaras dienā mežā valdīja dziļš miers. Ap dienasvidu putni bija pabāzuši galvu zem spārniem un atpūtās.
Pēkšņi svilpis paslēja galvu un noprasīja: “Kas ir dzīve?” Nopietnais jautājums lika visiem aizdomāties. Roze, tikko atplaukusi, laimīga vēra vienu biklu ziedlapiņu pēc otras pretī saules spozmei. “Dzīve,” viņa teica, “ir tapšana.” Taurenis bija noskaņots mazāk filozofiski. Viņš dzīvespriecīgi lidoja no zieda uz ziedu un baudīja saldo nektāru. “Dzīve ir prieks un saulesgaisma!” lidonis iesaucās.
Uz zemes kāda skudra ar pūlēm vilka smagu salmu, desmit reizes garāku par pašu. Viņa nopūtās: “Dzīve nav nekas cits kā vienīgi smags darbs, sviedri un nebeidzamas rūpes.”
Iespējams, viņi turpinātu debatēt, bet sāka sijāt smalks lietutiņš. “Dzīvē,” iejaucās lietus, “ir tikai asaras, nekā cita, vienīgi asaras.”
Augstu gaisā virs meža ērglis meta slaidus, majestātiskus apļus. “Dzīve,” viņš sacīja, “ir pastāvīga tiekšanās uz augšu, uz augšu.”
Pienāca nakts.
Kāds virs streipuļoja mājup pēc viesībām. “Dzīve,” viņš sūkstījās, “ir nemitīgi laimes meklējumi, kam seko virkne vilšanās.”
Pēc garās, tumšās nakts, austrumpusē novelkot rozā debesmalu, ausa rīts. “Tāpat kā es, rītausma, esmu jaunas dienas sākums, tā katra dzīve ir sākums mūžībai!”
Zviedru leģendas atstāsts
