Jogas prakse pārsniedz cilvēka individuālās jeb ego robežas. Tā ļauj piekļūt dimensijai, kura atrodas viņpus šīs dzīves fiziskās matērijas. Un vienlaikus caurstrāvo to. Tā ļauj atklāt informāciju, kuru katrs sevī nesam cauri gadsimtiem, cauri dzīvēm, cauri laikiem.
Kādēļ gan šādas atklāsmes būtu nepieciešamas?
Iespējams, ka tās notiek tādēļ, lai atbrīvotu cilvēkus no sprosta, kurā viņi dažkārt paši, dažkārt, pakļaujoties apkārt redzamajiem modeļiem, dzīvo. Īsti nespēdami noformulēt, ka viņu ikdienas dzīves ciešanu cēlonis ir dzīvošana prāta ierobežotā realitātē. Domās, domformās, stereotipos, kolektīvās apziņas rāmjos, attiecīgā laikmeta sociālajos pieņēmumos par to, kas ir „labi”, „slikti”, „pareizi” un „nepareizi”.
Dažādie sociālie rāmji un nosacījumi, dzimumu lomu stereotipizācija ir liels, atsevišķs un būtisks cilvēku ciešanu avots un temats, pie kura atgriezties sava ego un prāta attīrīšanas ceļā.
Cilvēka dziļākajai patībai – dievišķajam kodolam viņā, šādas gradācijas neeksistē. Un šis kodols, patība, patiesais, īstais „es” jeb dvēsele – ir dimensija, kurai cilvēks pakāpeniski piekļūst, praktizējot jogu. Protams, ne tikai joga vien veic cilvēku pašattīrīšanās, pašatcerēšanās un pašatklāšanas brīnumu. To veic arī citas prakses.
Slimības un izdziedināšanās
Ir kāds būsisks aspekts cilvēka patības – dvēseles izziņā un sadarbībā vai saplūšanā ar to.
Jogā un tai radnieciskajā zinātnē – ājūrvēdā, palīdzot cilvēkam izkļūt no ciešanu izraisošu notikumu atkārtošanās viņa dzīvē, kā arī ārstējot cilvēku fiziskās/ psihiskās saslimšanas (jogas terapija, ajūrvēda kā ārstniecība), dziedināšana balstās pārliecībā, ka cilvēka patība, dievišķais kodols jeb dvēsele nevar saslimt.
Lai kas notiktu redzamajā realitātē (fiziskas saslimšanas, nelaimes gadījumi, psihiski-emocionāli traucējumi), cilvēka kodols paliek neskarts. Tas VIENMĒR ir vesels, un ārstniecība jeb atbrīvošanās no dzīves ciešanām notiek, vadoties pēc šī principa.
Dvēsele neslimo. Slimo jūtas, emocijas, prāts un ķermenis. Kodols paliek neskarts. Tātad ārstniecībai jeb praksei jāpalīdz cilvēkam pie tā atkal piekļūt. Lai izdziedinātos. Lai caur regulāru praksi pašizdziedinātos.
Mūsdienās joprojām pastāv cilvēka psihes ārstniecības metodes, kuras uzskata gluži pretēji – ja cilvēks ir psihiski (emocionāli, jūtās, domās – prātā) zaudējis līdzsvaru jeb saslimis, tad slims ir viņa kodols, patība, būtība.
Kura no šīm pieejām jeb pasaules uzskatiem ir „pareizāka”, paliek katra paša ziņā, meklējot palīdzību dzīves situācijās, kad saviem spēkiem galā tikt izrādās par grūtu.
Pašam sevis no jauna atklāšana nenoslēdzas ar izolēšanos no sociālās vides un apziņu – „cik es esmu īpašāks par citiem”. Iespējams, ka šādi gadījumi pastāv, ja cilvēks apstājas sava ego patības līmenī. Taču patiesa pašatklāšanās ļauj apzināties to, ko jogā dēvē par „visa vienotību”. To, ka „viss ir viens”.
Kā tas izpaužas attiecībās ar sevi, ar cilvēkiem un ikdienas dzīves notikumos?
Visticamāk, ka ne gluži tā, ka cilvēks nepārtrauktā plūdumā jūtas tieši laimīgs, nekad vairs nejūtas sāpināts, neapvainojas un izjūt to, ka „mīl visus cilvēkus vienādi”. Absolūtas, nepārtrauktas mīlestības stāvokli sasniedz apgaismoti cilvēki. Un viņi uz zemeslodes ir daži.
Taču piekļuve savam kodolam vai, citiem vārdiem sakot – sevis paša atcerēšanās, ir tieši saistāma ar mīlestības plūsmas apjausmu. Vispirms pašam sevī. Savā fiziskajā ķermenī. To izjūt katrs, kurš atmostas jeb pakāpeniski uzņemas atbildību „izkļūt no sprosta”.
Cilvēka dvēsele „sastāv” no absolūtas, augstas mīlestības vibrācijas. Cilvēciskā izpratnē – no prieka, līdzcietības, no spējas pieņemt un piedot. No īpašībām, kuras nav raksturīgas cilvēka ego daļai.
Tā, kura emocionāli sarežģītās dzīves situācijās „griež otru vaigu”, ir dvēsele. Un paliek mīloša, vesela un neskarta jebkuros apstākļos. Ego „otru vaigu negriež” un bieži vien mēģina pierādīt un pārliecināt citus par savu „patiesību” un „uzskatu pareizību” tik ilgi, kamēr sāk ciest cilvēka fiziskais ķermenis. Šajā vietā cilvēks parasti apstājas un sāk meklēt izeju.
Viena no izejām ir jogas prakse.
Savas dvēseles sajušana, atklāšana un apzināšanās un tai sekojošie ego transformācijas procesi var cilvēku piemeklēt kā dziļa un intīma atklāsme gan prakses laikā, gan tās „starplaikos”. Iespējams, ka prakses pašā iesākumā viņš par to uzzina vienkārši teorētiski un tad nolemj tiekties uz jauno, iespējamo apziņas stāvokli.
Un tieši fiziskais ķermenis bieži vien ir tas, pret kuru cilvēks sāk izjust neparastu, līdz šim nepazītu mīļumu un pieņemšanu. Jogas prakse spēj cilvēkā atraisīt dziļu mīlestību pret savas dvēseles fizisko apvalku. Iespējams, cilvēks to tā neformulē un nezina neko par cilvēka smalkajiem ķermeņiem, bet vienkārši sāk sevi izjust kā savu vismīļāko cilvēku. Tas ir būtisks solis un pamats ceļā uz jebkura veida izdziedināšanos.
Cilvēkam kopā ar sevi sāk kļūt neparasti labi. Interesanti, iedvesmojoši, patīkami, mīļi. Un tieši tādēļ viņš kļūst mīlošāks attiecībās ar pasauli un nepieprasa, lai labsajūtas un mīlestības avots atrastos kaut kur ārpusē, blakus.
Atmodies cilvēks vairs nepieķeras idejai par laimi, kura atnāks tad, kad „atnāks kāds, kurš man to nodrošinās”. Jo dziļi apzinās, ka laime rodama viņā pašā. Un, ka mīlestības attiecības ar pasauli un cilvēkiem tikai atspoguļo to, vai mīlestība ir atklājusies viņā pašā.
Sevis paša dziļa iemīlēšana tad arī ir savas dvēseles atklāšana. Sava veseluma, sava veselā kodola atklāšana. Tās daļas atklāšana, kura necieš un neslimo.
Ikdienas dzīvē tā izpaužas arī kā visa sava ego spektra galīga apzināšanās un pieņemšana.
Dzīvē, meklējot izeju no ciešanām, bieži vien izrādās, ka spēcīgs, apzināts un stabils ego ir veselīgas garīgās attīstības un psihiskās un fiziskās veselības priekšnoteikums. Nevis ego noliegšana jeb uzskats, ka cilvēka fiziskā eksistence ir ilūzija. Šāda pasaules uzskata paušana bez personīga pārdzīvojuma par tā patiesumu mēdz būt maldinoša un spēj cilvēku ievest vēl dziļāk neizpratnes “purvā”.
Ego dažādo šķautņu apzināšanās ir arī savu jūtu, emociju, savu domu un pasaules izjūtas un uzskatu pieņemšana. Arī to jūtu un emociju pieņemšana, kuras mēdz dēvēt par „sliktām” – naidīgums, agresija, greizsirdība, skaudība, savtīgums…. Emocijas, kurām atsedzoties un kuras transformējot, iespējams nokļūt dziļāk – viņpus prāta un ego.
Savas cilvēciskās dabas pieņemšana ir būtisks ceļa posms pašatklāšanās un pašdziedināšanās procesā un mēdz būt pamatīgs klupšanas akmens cilvēkiem, kuri sevi pasludina par „garīgiem” un tādiem, uz kuriem tik „zemas lietas” vairs neattiecas. Ka, piemēram, izjūta, ka „es esmu aizvainots” vai „man kaut kas ļoti nepatīk”, neiet kopā ar „garīgumu”.
Ego transformācija – piesātināšanās ar mīlestību, var sekot tikai pēc tā pieņemšanas.
Godīga izpratne par to, ka emocijām vajag tikt apzinātām, pieņemtām un dažādos veidos izreaģētām un transformētām, ļauj cilvēkam spert lielus soļus atpakaļ pie sevis paša un piedzīvot izdziedināšanos. Tikai apzinoties un apzināti izreaģējot, piemēram, dusmas, cilvēks var sev atklāt – kas patiesībā zem tām slēpjas? Kāpēc tās viņā periodiski aktivizējas? Ko viņa zemapziņa vēlas viņam caur šim emocijām pateikt?
Pašizpētes process izrādās aizraujošs un attīrošs, un ir fantastiski labi veicams arī uz jogas paklājiņa!
Ja ir grūti pieņemt, ka „viss ir viens”?
Ja šobrīd cilvēks kādu savu pārdzīvojumu dēļ nespēj izjust jogas un citos garīgos avotos daudz pieminēto cilvēkmīlestību, tā viņa dzīvē spēj izpausties kādā varbūt pat vēl dziļākā un nozīmīgākā aspektā.
Cilvēks, pētot, meklējot un atklājot sevi, pakāpeniski atklāj, ka apkārt esošie cilvēki rāda viņam viņu pašu – kā spogulī skatoties.
Pateicība par iespēju ieraudzīt sevi otrā cilvēkā (viņa attieksmē, izpausmēs, rīcībā utt.), lai pieņemtu lēmumu nepatīkamo ainu mainīt pašam sevī (nevis otrā cilvēkā), palūkojoties dziļāk, arī ir cilvēkmīlestības forma.
Ikviena pateicības prakse ir mīlestības forma.
Un tā vēl un vēl, bezgalīgi. Jogas ceļš ir nebeidzams vienas dzīves garumā, ik dienas atklājot cilvēkam, ka pasaule ir viena interesanta vieta, kurā dzīvot, baudīt, priecāties un doties tālākos meklējumos.
Arī „grūtos laikos”, kad jogas prakse var izrādīties kā glābšanas laiva, kura cilvēku „pārved mājās” tajos dzīves posmos, kad šķiet, ka nekāda lielā prieka un jēgas te nav. Un no jauna atklāj, ka – ir!
Avots: http://tija-yoga.1s.lv/21-sakums
Tija Kazāka
