Hasans kādu dienu ieraudzīja Rābiju, kas tobrīd sēdēja starp apcerē iegrimušiem cilvēkiem, un uzrunāja
viņu:
Es spēju staigāt pa ūdens virsu. Nāc, noiesim abi
pie ūdens un, sēdēdami uz tā, risināsim garīgu sarunu. Rābija atbildēja:
Ja vēlies nošķirties no šīs cildenās sabiedrības, tad labāk nāc līdzi man – pacelsimies abi gaisā un sarunāsimies, sēdēdami tur!
Hasans sacīja:
To es nespēju izdarīt, jo prasmi, kuru tu minēji, neesmu apguvis.
Rābija teica:
Tava spēja palikt nekustīgam ūdenī piemīt arī zivīm. Lidot gaisā, kā protu es, spēj arī muša. Šīm prasmēm nav nekā kopēja ar patiesību – tās drīzāk var kļūt par pamatu pašlepnumam un sacensības tieksmei, nevis garīgumam.
Foto: devianart
