Mēs visi ejam uz mērķi, un atšķirība starp vājo un stipro, starp gaismu un tumsu, starp tikumu un netikumu, debesīm un elli, dzīvību un nāvi, starp visu, kas šajā pasaulē ir pretējs, ir tikai pakāpē, nevis veidā, jo viss ir Viens, vai tā būtu doma, dzīve, dvēsele vai ķermenis, un atšķiras tikai pakāpe. Bet, ja jau tā, tad mums nav tiesību skatīties no augšas uz tiem, kuri nav sasnieguši to pašu pakāpi, ko mēs. Nenosodiet nevienu; ja spējat pastiept kādam palīdzīgu roku, dariet to. Ja nespējat, salieciet savas rokas, svētījiet viņu un ļaujiet viņam iet savu ceļu. Nosodījums un nopēlums darbā ir slikts ceļabiedrs. Ar tiem darbu nekad nevar padarīt. Nopeļot citus, mēs tērējam savu enerģiju; un ar laiku uzzinām, ka mēs visi paturam prātā vienu un to pašu, visi vairāk vai mazāk tuvojamies vienam un tam pašam ideālam un vislielākā atšķirība starp mums ir tikai vārdos. Ņemiet kaut vai tikko manis minēto Vēdāntas izpratni par grēku un citu: ka cilvēks ir grēcinieks. Praktiski tie ir vienādi, tikai viens no tiem ir vērsts nepareizā virzienā. Izplatītā māņticība aplūko negatīvo, bet Vēdānta – pozitīvo pusi. Viena parāda cilvēkam viņa vājības, otra teic, ka vājības ir iespējamas, taču – par spīti tām – mums ir lemts augt. Tiklīdz cilvēks ir piedzimis, viņā jau vērojama slimība. Ikkatrs zina to pats, un viņam nevajag, lai citi tam to pateiktu. Mēs varam aizmirst par kaut ko mums svešu, varam censties piemānīt citus, bet sirds dziļumos visi apzināmies savus trūkumus. Mūsu vājību atgādināšana, teikts Vēdāntā, nelīdzēs; mums nepieciešama ārstēšana. Taču ārstēšana no vājuma nozīmē nevis to, ka cilvēks būtu jāpiespiež nemitīgi domāt, ka viņš ir vājš, bet gan likt viņam domāt par savu spēku. Stāstiet viņam par spēku, kas jau ir viņā. Tā vietā, lai teiktu cilvēkiem, ka viņi ir grēcinieki, Vēdānta māca gluži pretējo: “Jūs esat šķīsti un pilnīgi, un nekas no tā, ko jūs saucat par grēku, nav jūsu.” Tas ir tikai ļoti vāja jūsu izpausmes pakāpe; izpaudieties pēc iespējas stiprākā pakāpē. Tā ir vienīgā lieta, kas jāatceras, un ikviens no jums var to darīt. Nekad nesakiet “man nav”, nekad nesakiet “es nevaru”. Tas tā nemaz nevar būt, jo jūs esat bezgalīgi. Pat laiks un telpa nav nekas salīdzinājumā ar jūsu iedabu. Jūs spējat darīt visu, jūs esat visuvareni.
Lai cilvēkam palīdzētu, reliģijai jāspēj palīdzēt vienmēr un visur, darbā un absolūti brīvā dzīvē, visdziļākajā pagrimumā un visaugstākajā šķīstībā, un tikai tad Vēdāntas princips, reliģijas ideāls, vai kā nu jūs to sauktu, būs īstenots. Šis ticības sev ideāls ir vislielākā palīdzība, kāda cilvēcei var tikt sniegta. Es esmu pārliecināts: ja ticību sev mācītu uzstājīgāk un izmantotu plašāk, tad milzīga mūsu nelaimju un ciešanu izzustu. Visa cilvēces vēsture rāda – ja izcilu cilvēku dzīvē jau kopš pašas dzimšanas ir bijis pārsvarā kāds pamudinātājspēks, tad šis spēks ir bijis ticība sev. Viņi jau piedzima ar apziņu, ka viņiem jābūt izciliem, un kļuva izcili. Lai cilvēks krīt, cik zemu vien grib, bet pienāks laiks, kad pēc dziļa izmisuma viņa krišanas līkne pavērsīsies augšup un viņš iemācīsies ticēt sev. Tomēr ir labāk, ja mēs to zinām no paša sākuma. Kāpēc gan mums pārciest visus šos rūgtos pārbaudījumus, lai iegūtu ticību sev? Mēs redzam, ka visa atšķirība starp cilvēkiem ir tā, ka viņiem vai nu piemīt, vai nepiemīt ticība sev. Ticība sev spēj visu. Es pats to esmu izjutis, un, kļūstot vecākam, šī ticība manī aizvien vairāk nostiprinājusies. Kas netic sev, tas ir ateists. Senās reliģijas apgalvoja, ka ateists esot tas, kas netic Dievam; jaunā reliģija teic, ka ateists ir tas, kas netic sev. Tomēr tā nav egoistiska ticība, tāpēc ka Vēdānta ir mācība par Vienotību. Tā paredz ticību ne tikai sev, bet arī visiem cilvēkiem, dzīvniekiem un visam, tāpēc ka jūs un viss pārējais esat viens. Mīlēt sevi tātad nozīmē mīlēt visus un visu. Esmu pārliecināts, ka šī lielā ticība padarīs pasauli labāku. Labākais cilvēks ir tas, kurš uzdrošinās sacīt: “Es zinu par sevi visu.” Vai jūs zināt, cik spēju, spēka un enerģijas slēpjas aiz jūsu veidola? Ko zinātnieki zina par to, kas ir cilvēkā? Pagājis miljoniem gadu, kopš uz Zemes parādījies cilvēks, un līdz šim laikam ir izpaudusies tikai bezgalīgi maza viņa spēju daļa. Tad kā gan jūs drīkstat teikt, ka esat vāji? Kā jūs varat zināt, kas atrodas aiz šīs samaitātās virspuses? Ko jūs zināt par to, kas ir jūsos iekšā? Aiz jums ir vesels bezgalīgas svētlaimes un varenības okeāns.
Fragments no Svami Vivekananda, “Praktiskā Advaita”
